Nedaudz spontāns plāns garajai nedēļas nogalei. “Nedaudz”, jo kalnos kāpšana nedrīkstētu būt pilnība spontāna, tomēr nepieciešams būtu sagatavot inventāru vai iziet cauri jau esošajam.
Biļetes nopirktas vienā virzienā, jo īsti nav skaidrs uz ko gatavoties. Interneta dzīlēs daudz dažādas un izsmeļamas un mazāk smeļamas informācijas, lai izprastu ko tad īsti tai somā likt iekšā.
Īsumā varu pastāstīt, ka devāmies uz Velsas 15 virsotņu izaicinājumu jeb Velsas 3000ši, informācija dotajā brīdī pieejama bija tikai angļu valodā (The Welsh 3000s Challenge/14 Peaks/15 Peaks), un maršruts veicams divos veidos. Trenētiem un pieredzējušiem kāpējiem izaicinājums veicams 24 stundās, youtube platformā redzami vairāki video ar cilvēkiem un grupām, kuri to veic vienas diennakts laikā, savukārt kalnu baudas mīļotājiem maršruts ejams 3-4 dienās atkarībā no sākuma punkta izvēles un laikapstākļiem.
Maršrutu nav iespējams droši veikt lietus laikā, jo maršruts sevī ietver kāpšanu pa klints malu un akmeņiem, kuri slīd jau bez nokrišņiem.
Lai nokļūtu līdz maršruta sākumpunktam ir jāpievar neliels sabiedrisko transportu izaicinājums. Par konkrēto taku pieņēmām lēmumu salīdzinoši vēlu, jo mērķis bija taka Apvienotajā Karalistē, Skotija, Velsa vai Anglija, nebijām ar sevi vienojušies. Vilciena biļetes Anglijā cenu ziņā ir līdzvērtīgas Eiropai, piemēram, Itālijai. Izmantojām to pašu aplikāciju trainline, jo pāris eiro dēļ nebijām gatavi mainīt sistēmu. Anglija atšķirās ar to, ka biļetes obligāti ir jāizprintē aparātos stacijā, savukārt, citur Eiropā pietiek ar QR koda uzrādīšanu. Tas sagādāja nelielas problēmas, jo no vienas no stacijas nevarējām izkļūt, bet pēc nelielas vārdu apmaiņas ar vietējo apsargu, tikām pie biļetēm. Protams, situāciju atvieglo valodas barjera, jo uz vietas runā angļu valodā, beidzot saprotamies no pusvārda. Mūsu ceļš sastāvēja no 4 vilciena biļetēm, lidosta – pilsētas centrs (Tottenham Hale), tad devāmies no Londondas Euston uz Crewe, kur pārsēdāmies vilcienā uz Bangoru, kas ir tuvākā pilsēta takai. Kopīgi nopirkt neizdevās, jo viens no vilcieniem rādījās pilns, bet pērkot pa daļām viss izdevās, kā arī var pirkt to ko atļauj, un iekāpt ātrākā vilcienā, ja ir vienāds maršruts. Šāda vilcienu rindiņa aizņēma 7 stundas, no pl. 12:40 – 19:37. Un divām personām izmaksāja 280 eiro. Pieļauju, ka rezervējot savlaicīgi, un ne svētku dienā, ceļojums varētu izmaksāt par 30% lētāk. (1.maijs arī Anglijā ir svētku diena – sarkanais datums). Vilcieni ir ērti, un garākajos posmos aprīkoti ar kafejnīcu, kas mūs glāba pusdienu izsalkumā. Tualetes ir tīras un tikām arī pie kontakta, lai salādētu telefonus.
Skati burvīgi, saprotām kāpēc angļu vagoniņus sauc par angļu vagoniņiem, baudām zaļos dabas skatus pa logiem, un patiesi vilciena braucienos ir īpaša burvība.
Bangorā palikām pasakainā vietā. Viesnīcas tipa pilsētas ēkā, ar ļoti laipnu personālu. Naktsmītes izmaksas bija 90 eiro par istabu. Šajā pilsētā vakarā baudījām angļu šarmu. Ieliņas, un vecīgās baznīcas, viss kā grāmatas un seriālos aprakstīts/redzēts. Ļoti patika arī tas, ka miests ir tieši pie atklāta ūdens, kas skatus padarīja vēl iespaidīgākus. Viesnīca bija paradzēta ar brokastīm, bet plānojām iziet ļoti agri. Kad pamodāmies nogājām gar virtuvi, un tur oficiante paziņoja, ka varējām palūgt sataisīt brokastis līdzi. Par cik mēs to nezinājām, viņa ātri maisiņā sapakoja pāris kruasānus, jogurtiņus un suliņu, kas bija jau vairāk kā gana labi!
Sabiedrisko transportu grafiki ir pieejami internetā, ļoti skaidri un viegli saprotami. No rīta autobuss atiet no autoostas, kura sastāv no 5 lielām pieturām. Visur ir izvietoti displeji, līdz ar to mēs skaidri redzam pēc cik ilga laika pienāks arī mūsu autobuss. Par galamērķi kurā kāpt ārā līdz pat pēdējai dienai nebija skaidrs, kāpēc? Jo oficiālās takas sākums ir Snowdown virsotnē, un kā tu līdz viņai tiec, tas paliek katra paša ziņā. Lielāko daļu web lapu informācijas tīklos cilvēki ar mašīnu vai sabiedrisko transportu devās uz Pen-y-Pass stāvlaukumu, kur uzsāka savas pārgājiena gaitas, kas arī līdz pēdējām bija mūsu mērķis. Savukārt iepriekšējā dienā uzdūros cilvēkam, kurš uz virsotni devās ar kalnu vilcieniņu, un šis variants mums ļoti patika. Diemžēl sezona vēl pilnībā nebija sākusies, un vilcieniņš līdz Snowdown virsotnei kursē tikai no 24.jūnija līdz septmebrim, bet šobrīd tikām līdz iepiriekšējai pieturai, kas ietaupīja aptuveni 4 stundu gājienu un mūsu pašu spēkus.
Kā jau tas piedzīvojumos paradzēts rīts mums arī iesākās pilns pārdzīvojumu. Izbraucām ar pirmo autobusu, lai pirms 9:00 ierastos miestā Llanberis, no kura atiet vilcieniņš. Jo vairāk staigājam un braukājam, jo dīvaināk liekas, ka uz visām ceļa zīmēm ir divas valodas. Beigās noskaidrojam, ka Velsas valoda ir pavisam savādāka, kā angļu valoda, un tajā vēljoprojām komunicē vietējie iedzīvotāji, nevis angļu valodā. Cik unikāli, neko nesapratām (he-he).
Nonākot miestā saprotam, ka mums ir 25 minūtes līdz vilcieniņam, un jāizskrien cauri pilsētai. Ja nokavējam šo 9:15, tad nākošais ir pēc stundas 10:15, protams, negribas sākt kāpt tik vēlu, bet mums nav gāzes, kas vitāli ir nepieciešama. Kā arī neiztiekam bez pārdzīvojumiem, un vakardien izkāpjot vienā no stacijām konstatēju, ka aizbraucis ir mans paklājiņš. Par laimi, vai par nožēlu, nezinu, bet vismaz esam priecīgi, ka šie bija vidējas cenas, zaļais, parastais paklājiņš, vismaz nav jāraud. Bet protams, rājiens no vīra man garentēts.
Ejam cauri mazajam miestiņam, kurš vēl nav pamodies. “Lūramies” pa skatlogiem un meklējam nepieciešamās preces. Esam nedaudz satraukti, jo visi veikaliņi ir ciet, un būs vaļā tikai no 9:00. Pēkšņi viens vīrs ierauga, ka uzkrītoši lūramies viņa veikala skatlogā. Viņš pienāk klāt un jautā vai var palīdzēt, uz ko atbildām, ka tikai skatāmies. Viņš ieminās, ka tas ir viņa veikaliņš un mēs priecīgi paziņojam, ka vēlamies iegādāties gāzi.
Viņš atslēdz veikaliņu, un mēs raušamies iekšā. Nopērkam gāzi, un vēl divus “pašpiepūšamos” paklājiņus, jo cena ir 54 eiro, Latvijā, kad meklēju bija virs 100 eiro. Emīlam jānes sev divi paklājiņi.
Skrienot mēs tiekam uz vilcieniņu 2 minūtes pirms atiešanas. Iesaka internetā nopirkt biļetes pirms tam, kas garantē vietu, pluss vietu vienā vagoniņā. Mēs dabujam biļetes, bet atsevišķi, pārkāpjam noteikumus un iesēžamies kopā tukšākā vagoniņā. Vietu nav daudz, sezonā noteikti jāiegādājas laicīgi, klikšķiniet šeit. Attēlā skats, kurš pavada mūs braucot augšup ar vagoniņu. Vilcieniņš kustās ārkārtīgi lēnu, bet skati ir burvīgi. Par cik sezona tikai nupat sākusies, viņš nedodas līdz pašai augšai, bet vienu pieturu pirms. Uz virsotni tomēr jāčāpo pašiem.
Aptuveni stundas laikā nokļūstam līdz virsotnei. Sezonā izskatās, ka iekšā ir arī maza kafejnīciņa, un WC, bet šobrīd nekas nestrādā. Cilvēku gan ir daudz, viņi izmanto šo kā brīvdienu galamērķi, daži ar kājām uzkāpj un noiet, citi ar vilcieniņu uzbrauc, uzkāpj līdz virsotnei, un lejā dodas kājām.
Mūsu taka dodas tālāk, un šodien paradzēts ir grūtākais posms. Ja kāpj ar kājām, bez mazā vilcieniņa, tad ir jāiet uz otru pusi, no kalna lejā un jāmeklē kempings, jeb arī jāiziet ārkārtīgi agri, lai paspētu uzkāpt Snowdon virsotnē un iziet vēl akmeņaino Crib Groch.
Šajā attēlā ideāli var redzēt uz ko mēs ejam. Aiz Emīla ir kalna virsotne Crib Goch pa kuru mēs gājām. Ja esiet dzirdējuši vai lasījuši par tādu jēdzienu kā rock climbing, tas šis būs tieši šāds. Nav nepieciešams speciāls inventārs vai ķiveres, bet jābūt labai fiziskai sagatavotībai, un koordinācijai, jo katrs solis ir ārkārtīgi riskants.
Šī Crib Goch pieredze bija mana pirmā, šāda tipa takā, un atskatoties uz atpakaļu, manuprāt, fantastiska. Protams, ideāli būtu, ja nebūtu lielās somas, tad to varētu izbaudīt uz visiem 100%, kā vienas dienas piedzīvojums, tas noteikti ir kaut kas episks! Bet mēs izturējām godam, ne bez piedzīvojumiem, bija nereti jāsadalās, jo nav skaidrs pa kuru pusi vieglāk iziet, bija jālec, un jākāpj, un jāmet somas pāri. Norāžu praktiski nav šajās takās. Noteikti ļoti iesaku sevi izaicināt šāda tipa takā.
Kad grūtākais bija aiz muguras, bija jāsākās smagajam posmam – garš lejup ceļš pa nobirām. Gribu piekodināt, ka, ja ārā būtu lietus vai jebkādi nokrišņi, šī taka būtu neizejama un ārkārtīgi bīstama, jo akmeņi ļoti slīdētu. Par cik diena gāja uz otru pusi, sākām just izsalkumu, vēlējāmies pievarēt pēc iespējas vairāk, un tikt līdzenumā, lai varētu uzsildīt ēdienu.
Nonākuši daudz maz līdzenā vietā, un par cik ir maija sākums, tad no kalniem daudzviet vēl plūst kalnu upes, izvēlējāmies nobāzēties, lai izfiltrētu ūdeni, vienīgi jāuzmanās, jo ir arī purvains, un var saslapināt viegli zābakus. Mēs pirmo reizi nopirkām maisos taisāmās pārtikas putras un zupas, dažādu veidu, un varam apgalvot, ka bija garšīgi. Noteikti labs veids, kā maksimāli viegli pēc svara un maksimāli daudz pēc barības vielu dažādības iegūt labu maltīti!
Paēduši gardu maltīti ar fantastisku skatu, mēs dodamies tālāk, lejup pa kalnu. Esam noskatījuši tuvāko kempingu nakšņošanai, iepriekš pieteikties nav nepieciešams. Lejupceļš kā parasti ir garš un nereti nav arī norāžu, ļoti daudz izmantojam maps.me, lai saprastu vispār pa kuru pusi varam tikt lejā. Vairākas takas arī veda Crib Goch pa otru pusi lejā, bet par cik mūsu maršruts turpinājās uz otru pusi, tad nebija loģisku opciju to darīt.
Ejot lejā uz auto ceļu, vienā brīdī pienākot tam gandrīz klāt, jums būs iespēja iet pa asfaltu vai arī iet paralēli pa taku. Emīls izlēma iet pa taku, pēc 15-20 minūšu gājiena, to nedaudz nožēloju, bet tagad atskatoties protams, priecājos par emocijām. Bijām pārguruši un ejot paralēli, loģiski, bija vairāki pauguri, kuros jāuzkāpj, jāapiet vai tamlīdzīgi, bet tās aitiņas, kuras pavadīja Emīlu bija tik mīlīgas. Nereti taka pazuda un mēs vienkārši gājām līdzi aitiņām, un viņas atkal uzveda uz takas. Nedaudz sarežģīti bija arī izkļūt no takas, bet kā jau minēju, atskatoties uz atpakaļu cik burvīgs piedzīvojums!
Savukārt, ja jūs vēl to nezināt, tad varu pačukstēt, kāda ir haikera vismīļākā atmiņa un varenākā vēlme nonākot no kalna. Uzejot uz ceļa, mēs atklājām, ka pretī kempingam ir krogs. Ieejot krogā mēs uzzinājām, ka tiek piedāvātas siltas vakariņas, izlejamais alus un vīns. Svētlaime varēja sākties! Līdz vakariņu gatavošanai jeb virtuves atvēršanai bija aptuveni pusstunda, un mēs nevis prātīgi aizgājām uzcelt telti, bet nosēdējām pļāpājot un dzerot dzērienus! Vakariņas tika gatavotas uz grila aiz kroga, un bija pasakainas. Kārtīgi iestiprinājušies mēs devāmies uz kempingu, kur mūs laipni sagaidīja, samaksājām naudiņas ap 12 eiro par nakti, sapildījām ūdeni, un devāmies pie miera pārguruši. Dušās arī bijām, tās bija ļoti bēdīgas, bet haikerists neko nesmādē.
Nākamā diena uzsākam savu gājienu ar kāpienu augšup, pūšam un elšam, viegli nebija. Pirmo virsotni sasniedzot ap pl. 12:00, saucās Elidir Fawr, kur paveras burvīgs skats uz Velsas kalniem, un uz milzu ūdens krātuvi Marchlyn Mawr. Tālāk dodamies uz Foel Goch, kurā uzkāpām pa stāvām nobirām, iztērējot kaudzi spēkus, iesaku kāpt tikai tiem kuri skaitīs virsones. Jo citādi mierīgi pa leju varēja doties viņai garām. Mēs to nezinājām un virsotnes arī neskaitījām. (he-he) To izsaka Emīla skatiens, pēc informācijas uzzināšanas:
Tālāk devāmies uz Glyer Fawr virsotni, un zinājām, ka dienas beigās jānonāk lejā pie ezera. Labajā ezera pusē ir kempings, protams, līdz tam jātiek. Savukārt, kreisajā pusē kaut kas, kas līdzinās civilizācijai, ar vienu ēku. Dienas sākumā ir grūti saprast cik virsotnes izdosies sasniegt. Pēc tam, dodamies uz nākošo virsotni Glyder Fach, katra virsotne ir ar saviem untumiem, kurus pārvaram. Jārēķinās, ka var būt lielāks vējš, jo sanāk iet pa kalnu grēdu augšpusēm, un noteikti līdzi ir jābūt cepurei un cimdiem, neatkarīgi no sezonas. Mēs aizmirsām vienā no virsotnēm mazo suliņu, kuru ielikām starp akmeņiem kārtojot mantas, un lēnām sāka pietrūkt ūdens. Ļoti maz vietas, kur pasmelt un izfiltrēt ūdeni.
Maltīti ieturam skaistā vietā pie ezera pēcpusdienā. Ieturamies pirms branga gājiena augšup, kā arī beidzot tiekam pie ūdens. Žēl arī, ka nekur nav labierīcības un kalnu namiņi, tas nozīmē, ka viss jādara ļoti dabīgā veidā.
Šāda izskatās pāreja no vienas virsotnes uz otru. Tā kā diena rit uz otru pusi, saprotam, ka ir jāmeklē opcija kā doties lejā. Grūtāko no posmiem izlaižam, spēcīgākajiem noteikti patiktu – Tryfan kalns, izskatās baiss, un mēs pat neapsveram viņā kāpt, bet ir opcija uzkāpt Tryfan virsotnē un tikai tad doties pavisam lejā. Takas nokāpšanai nav, ir klinšaini, slideni akmeņi, šis lejupceļš visā mūsu piedzīvojumā bija visbīstamākais un grūtākais, ar Emīlu sadalījāmies, viņš gāja pa taku, kur gāja arī citi, kur nereti var paslīdēt, vai kāds tev uzlidināt akmeni. Es gāju gar klints malu, jo tā jutos drošāk, jo bija kur pieturēties. Pēc intensīva kāpiena lejup, aptuveni 45 minūšu garumā uzsākām savu ceļu uz naktsmītni. Nobalsojām, ka dosimies uz civilizācijas pusi. Lai gan wild camping nav atļauts, ceram, ka kaut kur varēsim piemesties.
Šajās naktsmītnēs jāveic rezervācija, un mums paziņo, ka teltis nevarēsim likt, jo ir pilns. Viņiem pēc likuma jābūt konkrētam kvadrātmetru skaitam uz cilvēku, un pat ja izskatās, ka ir daudz brīvu vietu, viņi var neatļaut likt telti. Mēģinām izdomāt opcijas, jo esam pārguruši. Ēdiens tur nav, bet ir virtuve. Bāriņā ir pāris uzkodas un vīns, alus, bet viņš tos varot pārdot tikai iemītniekiem, mums kā garāmgājējiem ne – atkal kas jauns. Tad ienāk prātā pajautāt par nakšņošanu uz vietas namiņā, un izrādās viņam ir brīvas divas gultas 4 vietīgā istabiņā. Tas maksāja 50 mārciņas. Samaksājām par istabiņu, varējām arī paņemt tagad uzkodas un vīnu, un devāmies uz normālām dušām. Vakarā apspriežoties, un apskatot laika prognozi, neesam droši vai gribam turpināt iet, jo pabeidzot taku nav ne autobusu, ne naktsmītnes tuvumā, kā arī izskatās pēc ļoti garas un grūtas dienas. Protams, mums ir ierobežots laiks, kuru drīkstam pavadīt nestrādājot (he-he), un jāatgriežas laicīgi Latvijā.
Izlemjam neturpināt maršrutu, bet atstāt to citai reizei, varbūt otrā virzienā, jo ja lasa ārzemnieku rakstus, tad pārsvarā visi tur atstāj iepriekš savus auto, lai varētu doties prom. Mums šādas opcijas, loģiski nebija.
Apskatamies biļetes, un nopērkam nākamās dienas vakarā lidojumu no Liverpūles uz Rīgu, caur Varšavu. (Gribu atgādināt, ka Varšavā ir divas lidostas, un mēs tikām pie nepatīkamā pārsteiguma, kad sapratām, ka mums nav vienā un tajā pašā, bet par laimi bija liels nakts logs, un ar autobusu + boltu mēs tikām kārtībā.)
Nākamajā dienā pieceļamies, paēdam brokastis un dodamies uz autobusu. Tuvākā autobusa pietura ir 7 km, miestiņā Bethesda. Fantastiski rīta skati pāri Velsas laukiem, ļoti skaists ceļš bija līdz miestiņam.
Ar autobusu atgriežamies sākuma puktā Bangoras vilciena stacijā un dodamies ar vilcienu uz Liverpūli, lai tālāk jau dotos uz lidostu.
Finansiāli Anglija ir dārga, bet ir dažādas opcijas kā variet ietaupīt. Piemēram, ēst pašu gatavoto ēdienu, iepirkties Lidl, un tamlīdzīgi, nevis iet uz krogiem/kafejnīcām. Visdārgākās ir vilcienu biļetes, jo īpaši, ja pērk pēdējā brīdī.
Kopā iztērējām avio biļetēs ap 300 eiro, vilcienu un autobusu biļetēs 375 eiro.
Naktsmītnēs 165 eiro, kur viena bija viesnīca un otrs namiņš, kā arī kempings.
Kafejnīcās kopā ap 250 eiro visās dienās kopā.
Piedzīvojuma laiks: 4 dienas. Izlidojām 1.maijā pl.11:00 un ieradāmies Rīgā 5.maijā no rīta pl. 8:20, pēdējie pārlidojumi bija pa nakti.