Covid gadā, mēs ar vīru ielēcām vienā no starp posmiem un paspējām 2.5 nedēļas izbaudīt medusmēnesi. Plāns bija pievarēt taku GR20, kurai ļoti arī gatavojāmies. Vairāk praktiski nekā fiziski, bet arī slodzes ziņā likās, ka viss būs kārtībā. Ceļojums no 14.-29.septembrim.
Lidojumu uz Nicu atcēla, tāpēc nopirkām biļetes uz Milānu Bergamo, un ieplānojām uz Korsiku doties ar vilcienu palīdzību un prāmi, iepriekš plānoto divu lidojumu vietā.
Lai pārvietotos Itālijā ar vilcienu izmantoju aplikāciju Trainline, kuru izmanto visi itāļi un ārzemnieki, tā pieejama angļu valodā, tiek updeitoti visi vilcienu saraksti un nopirkt var biļetes dažu sekunžu laikā. Kā parasti prāmja biļetes pērkam www.directferries.com. No vilciena līdz prāmim nokļūt bija interesanti, bet kur bez piedzīvojumiem, un esam apņemšanās pilni doties trakā 2 nedēļu kāpienā pa Korsikas kalniem.
Ierodoties Korsikā neslēpšu savu izbrīnu, par ļoti raupjo un skaudro dabu. Visur ir akmeņi un kaktusi, izdegušas pļavas un skats nav no tiem valdzinošākajiem. No galvaspilsētas Bastia mums jātiek līdz pilsētai Calvi, kur netālu sākās GR20 taka, šajā laikā tā jau ir nesezona un uzreiz uz Calvi mums tik neizdodās. Nakšņojam Bastia, un izbaudot lieliskas Korsikas salas vakariņas, dodamies pie miera, lai ar pirmo vilcienu nonāktu kūrorta ciemā Calvi. Tur paēdam pusdienas un sagaidām autobusu, kurš dodas uz ciematu, kur plānojam ar telti nakšņot, lai no rīta varētu doties piedzīvojumā. Sīkāks info par šo ir pieejams interneta dzīlēs, praktiski ļoti viegli atrodams, tikai autobusa pieturās jāierodas nedaudz ātrāk, jo viņi piestāj, kur pagadās.
GR20 taku gājām 4 dienas, kad mans vīrs par mani apžēlojās un piekrita doties lejā un turpināt medusmēnesi Venēcijā. Nepārprotiet, es esmu par labu fizisko un morālo slodzi, bet šoreiz grāmatu lasīšana un pieredzes stāsti izrādījās daļēji maldinoši, un jau atkal ne vienmēr varam teikt, ka visam var sagatavoties iepriekš.
Lai arī cik informācijas daudz bijām izlasījuši un noklausījušies, reālā situācija bija nedaudz savādāka. Šī taka ir fiziski smaga, to mēs zinājām. Varbūt pilnībā līdz galam neizprotot teikumu – pēdējā taka pirms alpīnisma. Kas šajā gadījumā nozīmēja ķēdes kāpumus, un sevis uzvilkšanu uz klints, neaizmirstot, ka uz muguras ir svars. Mugurssomas nedrīkst būt smagākas kā 12 kg vīriešiem un ap 8 kg, ideāli 6 kg sievietēm, un arī mēs to bijām izlasījuši, bet pievērām acis. Mums bija 18 kg un 14 kg pluss ūdens.
Ēdiens un dzīvošana nav lēti, vakariņas maksā ap 20 eiro personai, telts vieta ap 8 eiro, palikšana vietējā teltī 12 eiro no pāra, bet ja vēlme ir doties takā, tad labāk nodrošināties ar naudu nekā ar kaudzēm pārtikas. Es daudz vairāk par ekipējumu un citām lietām noteikti izstāstīšu, kādos no nākamajiem pārgājienu rakstiem, jo mūsu ekipējums bija 40% nepareizs, neatkarīgi no pieredzes un arī instruktoru klausīšanas. Esmu ļoti kritiska pret sevi, tāpēc vienīgais ar ko varu padalīties, ir 1 mm ziepītes, kuras bija ideālas, un redzat attēlā, pasūtīju aliexpress un Covid apstākļos bija ļoti praktiski.
Pilnīgas šausmas, par kurām neviens neko neraksta, vai pareizāk teikt, neraksta pietiekamā daudzumā ir odi un dažādi lidojoši insekti, kuri pie katras apstāšanās un padzeršanās nomoka, tātad par to OBLIGĀTI jāpadomā. Dzeramais ūdens ir pieejams, bet tāpat ar 2-4 litriem vienmēr jānodrošinās (neaizmirstot, ka tie ir vēl 2-4 kg pie Jūsu somas svara).
Protams, Korsikas kalni atkal ir pilnīgi cits stāsts un cita bauda, kalnu mīļotāji sapratīs, un kas tāds arī mūsu elpai lika aizsisties, un bija varen-skaisti!
Taka ir nomarķēta vidēji labi, par cik izgājām tikai 20% no takas, vairāk par detaļām varēšu komentēt, kad iziesim visu taku. Pēdējais punkts uz i, bija francūzis, kurš par makaronu 2 porcijām no mums paņēma 60 eiro, itkā nejauši par 3 cilvēkiem. Esiet uzmanīgi, lai gan dabā lielākoties ir superīgi cilvēki un kalnu namiņus vada ģimenes no paaudzes paaudzē, tomēr gadās arī tā. Ja ir kaut nedaudz-nelielas franču valodas zināšanas, tad protams, izdzīvot būs daudz vieglāk.
Vētras naktī, izmirkuši un slapji (Emīlam bija temperatūra) nolēmām, ka mēs kā tikko precējušies jauni trakuļi varam arī mainīt savus plānus un doties baudīt Itāliju. Mans vīrs parastos apstākļos noteikti nebūtu piekritis, jo padošanās nozīmētu, ka taka viņu ir “piesmējusi”. Bet šajā situācijā, ka tomēr, tas bija mūsu medusmēnesis, viņš labprātīgi piekrita un no rīta mēs devāmies pa kalnu lejā.
Ar nelielām grūtībām, bet citu kāpēju solidaritāti, izsaucām taksi, un nonācām atpakaļ Calvi, iekāpām pēcpusdienas vilcienā un paspējām uz kuģi vakarā, kas devās atpakaļ uz Itāliju. Kuģis tāds pats kā Grieķijā – ieņemam labākās vietas un saldi čučam, kā nekā mums pat līdzi ir guļammaisi!
No rīta ierodamies Itālijā un nolemjam doties uz Veronu. Nobukojam Hotel Mastino, ideāla lokācija pie pašas vecpilsētas. Nākamajā dienā izstaigājam Veronu, un atklājam, ka aiz viesnīcas vienu ielu tālāk ir supermarkets. Eurospar, kura vitrīnā ir tik daudz svaiga prušuto gaļas, ka izlemjam vīna uzkoda vakaru sarīkot istabiņā, mums ir balkons ar skatu uz vecpilsētu! Verona ir ļoti skaista pilsēta, un bilžu ārkārtīgi daudz, bet nevaru arī pilnīgi visas šeit salikt, lai nenomocītu Jūs! Mēs noteikti tur atgriezīsimies vēl!
Pēc 2 dienām dodamies uz Venēciju, visus hoteļus bukojam dienu iepriekš. Covids mums paver superīgu iespēju tikt pie lētām un labām naktsmītēm, un nepārbāztiem tūrisma objektiem un pilsētām, tā tiešām bija liela bauda!
Venēcijā noīrējam mazu dzīvoklīti pirmajā stāvā, un pavadām tur 4 dienas! Ieliņas ir tukšas, vietējie iedzīvotāji bauda mieru no tūristiem, mēs tāpat! Izmantojam iespēju uzbraukt tornī San Marco laukumā, parasti tur ir ārkārtīgi lielas rindas, bet šoreiz tiekam 15 minūšu laikā! Un skati ir tā vērti!
Vienu no dienām izmantojam tikai pilsētiņas izstaigāšanai un baudīšanai (Venēcijā tā man ir trešā reize, Emīlam – pirmā). Daudz dažādu baziliku un baznīcu, atcerieties, ka ieeja ar apsegtiem pleciem un ceļiem. Līdzi lakats, vai arī jāiegādājās uz vietas!
Nākamajā dienā nopērkam vienas dienas biļeti uz kuģīšiem un nolemjam doties uz Burano salu, kur apskatām interesantās mājiņas un baudam gardu picu! Pēcpusdienā izkāpjam Sabbioni pussalā un dodamies uz Ca’Savio Beach pludmali, kur ir superīga atmosfēra, dažādi pludmales bāri, un iespēja nopeldēties, bet mūsu gadījumā saulīte jau ir otrajā dienas pusē, grādi tikai ap 20, izdzeram alu/prosecco un dodamies noķert kuģīti.
Dodoties no pludmales uz kuģīti, mēs ieraugām kempingu ar akvaparku, kur pēc 16:00 izrādās biļete nav jāpērk, un vēl stundu pabaudām priekus siltajos baseinos ar vakara saulīti.
Vēl vienu dienu Vecēcijā izmantojam, lai apmeklētu Da Vinči muzeju un atrodam ķīniešu nūdeļu ēstuvi, kur parasti pusdieno vietējie studenti. Lieliska cena un garša Dal Moro’s – Fresh Pasta To Go nosaukums, noteikti iesakām.
Pēdējās dienas pavadījām Milānā. Pilnīgi noteikti, ja izmantojat vilcienu, blakus stacijai ir ķīniešu ēstuve, ar suši un milzīgu ēdienkarti, kurā samaksājot konkrētu summu (15 eiro) var sūtīt visu ko sirds vēlas, tas bija neaizmirstami! (hehe) Nosaukums: Sushi Buffet Miano – Xier Lepetit. Bet noteikti sekojiet līdzi darba laikiem, jo kā zināt dienas vidū nereti nestrādā.
Dienu Milānā pavadījām, protams, dodoties uz Milānas katedrāli, un iepazīstot pilsētu! Pārvietojāmies ar metro, biļetes ērti nopērkamas ar karti visos automātos pie ieejas. Uzgājām arī ķīniešu kvartālu, kurā pusdienojām (es bez ķīniešu ēdieniem nekur, viņi paši mani atrod) Arī iesakām, bet ja būsiet šajā kvartālā tur noteikti būs daudz un labas ēstuves Trattoria Cinese Long Chang.
Piesātināts medusmēnesis Itālijā! Ja gribat izjust pāris real time emocijas, tad droši palastiet šo to pie facebook posta klikšķinot:
