Citādāki Jāņi. Ar vīru nolēmām doties pārgājienu takā Alta Via 1 dolomītos. Kopējā distance 150 km, mūsu trešā lielā pārgājienu taka Eiropā. Devāmies kopā ar vecākiem un jaunāko brāli. Braucām ar mašīnu – busiņu, un kamēr mēs staigājām, viņi atpūtās pie Gardas ezera. Pirmās 2 un pēdējās 2 dienas pavadījām kopā, kā arī Jāņu dienā viņi atbrauca pie mums, jo kalnu namiņš kurā palikām bija ar uzejamu distanci, un vēlējāmies Jāņus nosvinēt kopā.
Plusi braucot ar savu auto – mantu skaits neierobežots, atpakaļ iespējams atvest vīnu cik sirds liek!
Mīnuss – laiks un šoferu pieejamība. Braucām bez apstājas, jo bijām divi trakie šoferi, es un mans tētis. Turpceļā braucām cauri Vācijai un atpakaļ ceļā cauri Čehijai, aptuveni vienāds laika posms, braucām šādi dažādībai!
Maršruta plānošana ir ilgs un patīkams process. Izmantojam karti maps.me, jo tur labi pārredzami arī kāpumi. Kalnu namiņus mēģinājām izvērtēt pēc savām spēka spējām, jo jāpiesaka vietas laicīgi. Parasti no janvāra līdz aprīlim visi namiņi jau ir aizņemti. Diemžēl ar teltīm Alta Via 1 takā iet nav iespējams. Savukārt, komunikācija ir ļoti raita, visus namiņos iemaksājām ap 20-30 eiro depozītu, un sakārtojām maršrutu. Saistībā ar Covidu un mazāku taku noslodzi iespējams daudzus namiņus vēl bija noīrēt aprīļa beigās.
Inventārs kuru ņemām līdzi: soma Osprey ap 30 litri, nūjas, pārgājienu apavi, ja ejiet jūnijā, kad iespējams vēl sneigs, tad vēlams augstos, jo būs jābrien daudz pa sniegu. Pārgājiena apģērbs 2 kārtas, merino 1 kārta, pārgājienu zeķes 1 biezās, 3 plānās. Merino apakšveļa 2-3 komplekti. Vējjaka Marmot, cepure, saulesbrilles, 2-3 T-krekli, kas nesvīst, flīsis, Crocks zandales vakaram kāju atpūtai. Silikona krūzīte salokāmā, zobirstīte, sausais šampūns, zobu pasta, bļodiņa, katliņš, prīmuss, karotīte ar dakšu, vēlams plastmasas-pārgājiena, gāzes baloniņš, pretiedeguma krēms, lūpu balzāms, aptieciņa. Super light guļammaiss, mūsu sver līdz 700 gramiem. Mitruma necaurlaidīgais maiss kurā turam guļammaisus un merino gulēšanai, zeķes un apakšveļu. Lietus pančo, jeb lietus jakas un aizskarga plēve/soma/maiss somai. Ūdens filtrs, ūdens pudeles. Somas kopējais svars nedrīkstētu pārsniegt 12 kg, ideāli ja ir 8-10 kg, bet to ir vieglāk ieteikt kā izdarīt!
Mūsu pirmā naktsmītne bija tikko iebraucot Itālijā, kalnu viesu namiņā, ar maziņu patīkamu dzīvojamo platību un balkonu. Pa ceļam iebraucām LIDLā nopirkt ko ēdamu, jo zinājām, ka finišēsim vēlu. Rezervēju booking.com, naktsmītne saucās Apartments Spirit of Mountains, iesaku, skats no rīta bija lielisks! Vienkarša, bet ļoti patīkama vieta.
Tālāk devāmies apskatīt Lago di Braies, no kura, tad nākamajā dienā sākām taku, kā arī tā ir neaizmirstami skaista vieta, kur būt! Ūdens tur tek no kalniem, tāpēc ir kristālu dzidrs, bet stindzinoši auksts, un ja tā kā maniem vecākiem, kuri pieraduši pie aukstuma peldēm gribas nopeldēties, to var darīt, bet noteikti līdzi čības ar cieto zoli! Apiet apkārt ezeram var 45 minūšu līdz stundas laikā, un tas noteikti ir tā vērts! Līdz ezeram var nokļūt arī ar sabiedrisko transportu, ja dodaties ar lidmašīnu, bet tad jāpapēta nedaudz vairāk būs iespējas, un kur tieši nakšņot!
Mūsu nākošo naktsmītni noteikti iesaku, ne tikai lieliska sākuma vieta un ļoti tuvu, bet arī fantastiskas brokastis! Gasthof Albergo Dolomiten.
Mēs uzsākam taku, un dodamies augšā kalnā. Tētis mūs atved līdz ezeram, un paši dodas tālāk uz Gardas ezeru un savu nedēļas mītni. Pirmā nobukotā pietura ir viesnīca/rifugio Pederu. Gājiens nav viegls, jūnijā vēl daudz kalna upju, tāpēc iesaku nodrošināties ar pieredzi vai zināšanām, kā šķērsot kalnu upes. Augšā (~3000) paveras burvīgs skats uz mazu kalnu ezeriņu, kur Emīls izfiltrē ūdeni tālākajam gājienam. Šajā takā daudz filtrējam ūdeni, pamaz ir dzeramā ūdens vietas. Ejam ap 6 stundām, skati ir fantastiski, piedzīvojam kā sauli, tā sniegu un vēju, vējjaka ir obligāta, kā arī cepures var būt divas, biezā un plānā, jo īpaši puišiem, kuri saulē svīst, un aukstumā grib pārvilkt sausu. Pēc 5 stundu rūpīgas iešanas no augšas ieraugam savu viesnīcu, neiedziļināšos iešanas procesā, katram cilvēkam tas ir individuāls ar savām domām, soļu skaitīšanu vai pilnīgā klusumā, jebkurā gadījumā nonākot lejā prieks ir liels. Viesnīcā ir daudz viesu, jo tā ir vairāk kā atpūtas bāze. Skati pa logu fantastiski, ēdiens izcils. Ja otro reizi ietu, tad noteikti meklētu vietu, kur palikt augstāk, jo sanāca liels kāpiens lejup, un nākamā dienā augsts kāpiens atpakaļ, no tā var izbēgt, paliekot pieticīgākos apstākļos, sameklējot alternatīvas. Bet noteikti nenožēlojam, jo kafejnīca ir burvīga un numuriņi fantastiski!
Brokastis mēs paēdam visur kārtīgi, un sataisām kādu maizīti līdzi pusdienām, jo pa dienas vidu kaut kas jāēd arī ir, un somās ir tikai pāris zupiņas sausās un buliona kubiciņi. Lieki teikt, ka sanāk nedaudz “nospert” kādu papildus maizīti un ieslidināt somā. Bet tas ir daudz parocīgāk, nekā stiept visu nedēļu mistiski līdzi kaut kādu adventure food, kuru pēc tam aiznes atpakaļ mājās. Noderīgs un viegls rīks, kas līdzi var būt ir “padirsenis”, (bildē, sarkans) uz kura var piemesties jebkurā vietā, piemēram, aiz akmeņa aizvējā pagatavojot bulionu, un uzēdot brokastu maizīti pusdienās. Otrās dienas gājiena kāpums ir grūts, parādās arī pirmās sniega pārejas, kurām būs vajadzīgs spēks un nelielas prasmes kartes lasīšanā. Lai gan taka ir labi marķēta, nereti zīmes var būt aizsnigušas vai aizaugušas un grūti atrodamas, tāpēc nodrošināmies ar telefonu kurā varam lejupielādēt navigāciju un ar labu baterijas dzīvi. Power bank, protams, var ņemt līdzi, bet atcerēties der, ka katrs liekais grams jānes būs pašam augšup kalnā. Otrā naktsmīte ir kalnu namiņš Scotoni, arī ļoti gleznainā vietā, ierodamies nejūtīgām kājām, kur laipni mūs sagaida dūšīgs itāļu puika piedāvādams aukstu alu un aukstu Itālijas mājas baltvīnu, kas var būt labāks par to! Kalnu namiņi vidēji izmaksā no 30 eiro par cilvēku, iekļaujot brokastis un naktsmītnes. Vakariņas vidēji izmaksā 10-15 eiro + dzērieni. Dažos namiņos ir iespēja tikai vakariņas + naktsmītenes + brokastis, jo viņi ir grūti pieejamās vietās, un visiem jāēd tas ko saimniece pagatavojusi, ir arī veģetārās maltītes praktiski visur pieejamas.
Nākamjā dienā ir Līgo vakars kuru esam plānojuši pavadīt kopā ar ģimeni. Diena ir visai bagāta piedzīvojumu. Ir smaga sniega pāreja kurā viegli apmaldīties. Liekot kāju jābūt ļoti uzmanīgiem neiekrītot kupenā zem akmeņiem. Mēs dodamies 6 stundu gājienā līdz lielceļam, kurš mums ir jāšķērso, lai tur satiktu vecākus un jaunāko brāli, jo paņemsi viņus līdzi noslēgumā līdz kalnu namiņam, kur visi paliksim pa nakti.
Kalnu namiņš ir ezera krastā Croda da Lago, un bijām pateicīgi Dievam, ka pārgājiens no parkinga līdz mājiņai ar vecākiem, bija grūts, bet baudāms. 4 km augšup, ar iespaidīgu skatu, itāļu vakariņām, un Jāņu nakti ar zibeņiem un vētru dolomītos! Tas tik bija atmiņu vērts piedzīvojums! Pieļauju domu, ka siltākā laikā var arī nopeldēties, bet kalnu ezeri ir ļoti auksti, tāpēc pat nemēģinājām. Pēc brokastīm sabučojāmies un devāmies tālāk, bet vecāki atpakaļ uz mašīnu.
Pēdējās 3 dienas bija daudz fizisku pārdzīvojumu, un tik pat daudz spilgtu iespaidu, vairāk var baudīt attēlos, kā izstāstīt. Protams, arī netrūka piedzīvojumu. Nākamajās naktsmītnēs Tissi, no rīta helikopters piegādāja dēļus jumtam, un mani gandrīz nosita, kad no vēja nosēžoties helikopteram esošie materiāli lidoja pa gaisu. Tissi ir Alta Via 1 augstākā naktsmītne, sniega pāreja uz to bija ļoti fiziski smaga, tur tika izsmeltas visas rezerves un tā viennozīmīgi bija pārgājiena trakākā diena. Kāpēc? Jo ārā ir karsti ap 30 grādiem, bet augšā ir vējš un ap +15 grādiem, lai gan ķermenim ir silti, un ar vējjaku tu tiec pasargāts no vēja (NAUDU nežēlot labai vējjakai, iesaku Marmot, veikalā Virsotne)
Ir arī ļoti izbaudāmas dienas. Pa ceļam patīkams pārsteigums ir kalnu namiņš, kurā var paēst otrās brokastis, tikt pie kafijas un arī apēst kādu sviestmaizi! Tāpēc svarīgi izpētīt visus namiņus pa ceļam, un ielikt kartē, nekad nevar zināt ko pa ceļam savajadzēsies, un piesēst un pabaudīt taku noteikti vairāk vairāk, nekā skriet uz priekšu! Piedzīvojums noteikti ir jābauda!
Ja dodamies cauri miestiņiem, tad ieejam baznīcās atvilkt elpu, un apskatīt Itālijas vietējo mākslu, tas ir labs refresh tālakajam ceļam, un pateikties, ka visi kauli veseli un muskuļi strādā nekad nevar būt par daudz!
Daudz laika tiek pavadīts, domājāt, nu kur vēl augstāk? Jo augstāk vairs nav kur. Bet izrādās ir. Ne tikai fiziskā sagatavotība ir svarīga, bet arī mentālā. Jāsaprot, ka bez variantiem diena ir jāpabeidz kalnu namiņā, jo neviens pakaļ nenāks un nebrauks, jo 70% no takas nav piekļuves ar auto, 100% sabiedriskais transports nekursē. Pēdējā naktsmīte ir Fontana, un kāpiens uz viņu liekas mūžīgs.
Kopumā pārgājienu veicām 7 dienās. Ļoti uzmanīgam jūnijā jābūt ar sniegu, nekad nevar zināt, kur apakšā tek upīte, un var viegli noslīdzēt pa kalnu lejā. Apraudājos no bailēm tikai vienu reizi, kad likās, ka nenoiešu pa sniega krauju un sākšu slīdēt uz leju. Viss beidzās labi. Jāprot lasīt karte, katrs liekais metrs apmaldoties var apgrūtināt ceļu. Vispārējā pakāpe vidēja. Ļoti ieteiktu Dolomītus, kā nākamo pārgājienu aiz Tour du Mont Blanc, kas varētu būt kā nākamais līmenis. Reljefs ļoti dažāds, takas, lauku ceļi, šķembas, bezceļu lauki, sniegs, smagas, slidenas pārejas, skaistas pļavas un vēl.
Kalnu namiņos pārsvarā tiek gulēts divstāvu gultās, vai uz matračiem, bet ērts ir jebkas, kur var nokrist, un duša ir svētlaime. Neaizmirstiet par dušu jāmaksā no 2-5 euro. Brokastis ir labas, retu reizi pieticīgas, pārsvarā var labi paēst. Vakariņas ir vai kopējās, kā arī citās vietās var pasūtīt pēc ēdienkartes. No rīta modāmies ap 6:00, izgājām ap 7:00, lielākā kļūda ir gulēt ilgāk, un sasniegt ledājus pēc pusdienām, kad saule zenītā, jo tad sniegs ir irdens un grūtāk iet – mūsu gadījums vienu reizi, bet nebija īsti variantu. Līdz ko saule aust, pa durvīm ārā – tāds būtu mūsu ieteikums! Dzeram daudz ūdeni! Maksimāli mēģinām ņemt vieglas pudeles, mums bija līdzi katram sava vieglā metāla pudele, un pārējās parasti izmantojam pirms tam iegādātās parastās plastmasas pudeles, jo nekas nav vieglāks un ērtāks. Ļoti ērtas arī bija plastmasas salokāmās pudelītes ar karabīnēm. Ja ir jebkādi jautājumi par pieredzi, ekipējumu vai vienkārši tāpat, labprāt atbildēšu!
Atpakaļ ceļā, nokāpjam lejā uz ciematu Belluno, kur ar autobusu devāmies nedaudz pretim vecākiem, un kopā Itālijā vēl pavadījām 2 dienas lēni pārvietojoties uz robežas pusi.
Iespiedies atmiņā vakars Agriturismo Casa de Bertoldi dārzā, kur baudījām pa ceļam vīna darītavās (12 eur – 6 pudeles) iegādātos vīnus, (braucām iekšā, degustējām un pirkām!) skatījāmies Čelentāno, Spītnieces savaldīšanu datora ekrānā un baudījām Itālijas dabas skatus! Brokastis bija burvīgas, un saimniece, lai gan runāja tikai itāliski, bija ļoti jauka. Varēju papraktizēt arī savas pieticīgās itāļu valodas zināšanas.
Pie pašas robežas palikām viesnīcā ar iekšas baseinu Hotel Centro Benessere Gardel. Vakarā ciematiņā paēdām vakariņas restorānā, un agri cēlāmies, lai postos ceļam mājup. Ja vēlaties piedzīvot real time emocijas, tad variet paklikšķināt uz saitēm no facebook, kur būs konkrētās dienas komentāri ar bildēm:
Facebook ieraksts ar bildēm - starts
Facebook ieraksts ar bildēm - 1.diena
Facebook ieraksts ar bildēm - 2.diena
Facebook ieraksts ar bildēm - 3.diena
Facebook ieraksts ar bildēm - 4.diena
Facebook ieraksts ar bildēm - 5.diena
Facebook ieraksts ar bildēm - 6.diena
